Vēsture

Sena vēstures teika vēstī, ka...Sasmakas muižas īpašnieks bija reiz medībās ar saviem diviem pavadoņiem apmaldījies. Ilgi viņš izmeklējās velti ceļu uz māju un apsolījās tai vietā baznīcu uzcelt, kur viņš vispirms savu māju ieraudzītu. Pēdīgi viņš nonāca pie viena kalniņa, kas bija ar mežu apaudzis, un tur viņa zirgs nokrīta ceļos un negribēja vairs tālāku iet. Kad nu viņš apskatījās, tad viņš arī turpat tuvumā ieraudzīja savu māju. No priekiem viņš iedūra. savu zobenu zemē, lai apzīmētu to vietu, pēc kam viņa zirgs piecēlās un viņš aizjāja uz māju. Drīz pēc tam viņš lika to mežu nocirst un tur uzcelt baznīcu, kur vēlāk izcēlās arī miestiņš.

Valdemārpils savu nosaukumu ieguva tikai 1926. gadā, kad Latvijas Republikas valdība šādi pārdēvēja nelielo Sasmakas pilsētiņu, lai godinātu ievērojamā tautas atmodas laikmeta darbinieka Krišjāņa Valdemāra, kas šeit dzīvoja no 1835. gada līdz 1845. gadam, piemiņu (Valdības Vēstnesis, 1926. gada 126. numurs.).

Pilsēta atrodas Sasmakas ezera rietumu krastā, un kā apdzīvota vieta (Sansmagen, Sassmaggen, Sassmaken, Safimacken)) dokumentos pirmoreiz minēta 1582. gadā, bet jau vairākus gadsimtus pirms tam šajā vietā atradusies neliela zvejnieku, amatnieku un tirgotāju apmetne - uz to norāda arī senā kuršu pilskalna -Dupurkalna - atašsanās netālu no ezera. Apmetnes izveidošanos sekmējusi iespēja piekrastes zvejniekiem uzturēt tirdznieciskos sakarus ar jūrmalas iedzīvotājiem, izmatojot tolaik kuģojamo ezera noteci - Mazrojas ( Silupes) upi, kas, savukārt, ieplūda Rojas upē, veicinot vietējo iedzīvotāju tirdznieciskos sakarus ne tikai ar Rīgas līča mazajām ostām, bet arī Rīgu un pat ārvalstīm (jūras liellaivas Sasmakas ezerā pa šīm upēm ienāca vēl 19. gadsimtā). 1628. gadā šajā vietā atradās vietējā muižnieka brīvciems, kurā dzīvoja ap 20 -- 30 ģimeņu. Nosaukums Sasmaka, iespējams, cēlies no ezera īpatnības -- sašaurinājuma jeb sažmaugas tā vidusdaļā, -jāpiebilst, ka šis ir vienīgais ezers Latvijā, kuram pāri pārbūvēts satiksmes ceļa tilts.

Brīvciema statusu Sasmaka ieguvusi 1644. gadā, kad vietējais muižnieks Kristofers fon Hoenastenbergs -Vīgands šajā vietā sāka baznīcas celtniecību, kas tika pabeigta 1646. gadā. Samērā īsā laikā iedzīvotāju skaits Sasmaka pieauga, un hercogs Jēkabs brīvciemam piešķīra miesta tiesības. Kurzeme-Zemgales hercogistes pastāvēšanas laikā Sasmaka piedzīvoja gan saimnieciskās dzīves uzplaukuma, gan pagrimuma periodus. Lielus zaudējumus miests guva 1658. - 1660. gados Polijas-Zviedrijas kara laikā, kad šeit siroja zviedru karapulki, tomēr samērā ātri atkal atguvās. Vislielāko nelaimi Sasmaka piedzīvoja 1710. 1711. gadā Lielā mēra epidēmijā, jo no visiem Latvijas novadiem visvairāk cilvēku zaudēja tieši Kurzeme.

Saimnieciskā dzīve Sasmaka praktiski atsākās tikai 19. gadsimta pirmajā pusē, kad, pēc Kurzemes-Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai (1795. gadā), Kurzemes pilsētās un miestos aizvien lielākā skaitā sāka apmesties ebreju tautības tirgotāji un amatnieki. (Ebreju tiesisko stāvokli nostiprināja Krievijas Senāta 1799. gadā izdotais likums, ar ko viņiem tika piešķirtas reālas Krievijas pilsoņu tiesības}. Laikmetā, kad pašu latviešu tirgotāju kārta tik tikko bija sākusi veidoties, ebrejiem bija ļoti liela nozīme jebkuras pilsētas un miesta saimnieciskās dzīves attīstībā. Laikā, kad Sasmaka dzīvoja Krišjānis Valdemārs, kura tēvs miestā bija iegādājies nelielu namīpašumu, šeit bijuši ap 600 iedzīvotāju, kas mājojuši 40 koka namos, bet gandrīz blakus luterāņu baznīcai atradusies 18. gadsimtā celtā Mozus ticīgo sinagoga, jo 84% iedzīvotāju bijuši ebreji. Vienīgā mācību iestāda bijusi pie sinagogas pastāvošā ebreju reliģiskā skola - medrese (bejt midras), bez tam vietējiem bērniem lasīt un rakstīt mācīja arī daži ,,privātskolotāji", to skaitā jaunais Krišjānis Valdemārs. (Jāpiebilst, ka tā laika ebreju kopienas dzīvi Sasmaka veiksmīgi aprakstījis izcilais ebreju rakstnieks Soloms Aleihems (1853 -1916) stāstā ,,Cilvēks no Buonesairesas".) Laika gaitā latviešu īpatsvars aizvien palielinājās, tomēr ebreju kopiena saglabājās, līdz to pilnīgi iznīcināja 1941. gada hitleriskās Vācijas īstenotajā holokaustā.

 

Ebreju skaits pilsētā bijis: 1863. gadā - 1182 jeb 83,1% no iedzīvotāju skaita; 1898.g. - 1197 jeb 67,5%; 1925.g. - 156 jeb14,7%. 1930.g. - 161 jeb 14,3%, 1935. g. - 159 jeb 14%.

Vispārējais nacionālais sastāvs Valdemārpilī 1935. gadā bijis šāds: latvieši - 930, ebreji- 159, vācieši- 12, krievi - 7, poļi - 4, igauņi - 2, nenoskaidroti - 21; kopā 1135 cilvēki.

19. gadsimta beigās - 20. gadsimta sākumā bez sīktirgotavām un amatnieku darbnīcām Sasmaka darbojās arī lielāki ražošanas uzņēmumi: vilnas kārstuve un vērptuve, vilnas un audumu krāsotava, alus darītava un divas vējdzirnavas. Krievijas impērijas veiktā rusifikācijas politika palielināja Sasmaka un tās apkaimē dzīvojošo pareizticīgajai konfesijai piederīgo skaitu, tādēļ 1887. - 1889. gadā tika uzcelta pareizticīgo baznīca, kā arī draudzes skolas ēka.

 

19. gadsimta otrajā pusē Sasmaka ir vairākas izglītības iestādes. No 1870 (vai 1871.) gada līdz 1875. gadam pastāvēja E. Lindenberga zēnu skola, no 1880. - 1888. gadam - O. Mītela ,,kristīgā zēnu elementārskola"gadu bvēlāk - J. Pinskera ebreju elementārskola, kas drīz kļūst par valdības uzturētu skolu. Ap 1901. gadu tā no jauna kļūst par privātskolu un ap 1904. gadu izbeidz darbību. No 1880. gada Sasmaka sāka darboties arī N. Kononovas meiteņu skola, kas pastāvēja ap 20 gadu. Visu laiku darbojās arī ebreju reliģiskās skolas - hederi. Līdz Pirmajam pasaules karam Sasmaka pastāvēja divas izglītības iestādes: jau minētā pareizticīgo draudzes skola un valsts finansēta elementārskola (dibināta ap 1912. gadu). 20. gadsimta sākumā neilgu laiku darbojās arī F. Freimaņa privātskola (ap 1904. gadu) un F. Jēgera privātā elementārskola zēniem un meitenēm.

Kara laikā vācu okupācijas pārvalde šīs mācību iestādes likvidēja un atvēra vācu pamatskolu ar 3 klasēm, kas tika izvietota Laukgala namā Lielajā ielā 16. 1919. gada rudenī tajās pašās telpās atklāja latviešu pamatskolu ar 4 klasēm. 1921. gada izveidoja pilnu 7-gadigu (ieskaitot sagatavošanas klasi) pamatskolu, pārceļot mācības uz bijušās pareizticīgo draudzes skola ēku Lielajā ielā 26, maksājot par to draudzei ikgadēju nomas maksu.

Miesta pārvalde līdz 19. gadsimta beigām atradās Sasmakas muižas īpašnieka jurisdikcijā, un tikai 1894. gadā Sasmaka ieguva savu pašpārvaldi, kas tomēr bija samērā nosacīta.

Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas pārvalde 1917. gadā Sasmakas miestam, vienlaikus ar Talsu miestu, piešķīra pilsētas tiesības.

Neilgi pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, 1919. gada 14. janvārī, pilsētā notika pirmās demokrātiskās pašpārvaldes institūcijas - domes vēlēšanas, ievēlot 12 domniekus, kas, savukārt, izveidoja izpildorgānu -pilsētas valdi. Otrās pašvaldības vēlēšanas notika 1922. gada 14.-15. martā, trešās - 1925. g. 31. janvārī un 1. februārī. Šīs domes vēlēšanas tika atceltas, un 6.-7. jūnijā atkārtotas. Ceturtā pilsētas dome tika vēlēta 1928. gada 19.-20. maijā, bet pēdējā, piektā demokrātiski ievēlētā pilsētas pašvaldība, - 1931. gada 28.-29. martā. Šajās vēlēšanās, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu, tika ievēlēti 15 domnieki. Valdemārpils pilsētas galvas amatā neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā bijušas šādas personas:

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, kad tika likvidētas visas vēlētās valsts un pašvaldību institūcijas, ar Iekšlietu ministrijas rīkojumu par Valdemārpils pilsētas galvu ar 5. jūniju tika iecelts tirgotājs Kārlis Birnis, pēdējais pilsētas vadītājs līdz Latvijas okupācijai (deportēts vienlaikus ar sievu un diviem nepilngadīgiem bērniem 1941. gada 14. jūnija).

1925. gadā ar Saeimas lēmumu noteiktas pilsētas robežas (Valdības Vēstnesis, 1925. gada 79. numurs), kas grozītas 1933. gadā (Valdības Vēstnesis, 1933. gada 121. numurs}. Saskaņā ar šo likumu pilsētas platība bijusi 3 kvadrātkilometri, robežas ar Ārlavas pagastu garums - 9,1 km. Šajā laikā Valdemārpilī bijušas 170 dzīvojamās ēkas, no tām: mūra - 35, koka - 123, jauktas konstrukcijas - 12. 158 no šīm ēkām bijušas vienstāvīgas, 12 -divstāvu, Dzīvokļu kopskaits - 422, no tiem 134 virtuves istaba, 177 vienistabas, 82 divistabu, 16 - trīsistabu, 11 - četristabu, l - piecistabu un l - septiņistabu dzīvoklis. Elektriskā apgaismošana bijusi 102 dzīvokļos, ūdensvads - vienā. Valdemārpils iedzīvotāju skaits 1936. gadā bija 1135 cilvēki, pašvaldības gada budžets (1936. g.) - Ls 27270 jeb Ls 24,03 uz vienu iedzīvotāju (Latvijas provinču pilsētās kopumā - vidēji uz vienu iedzīvotāju Ls 46,48, Kurzemē - Ls 51,98, savukārt Talsu apriņķa pilsētās vidēji uz vienu iedzīvotāju pašvaldības budžets bija Ls 27,98)

1935. gadā Valdemārpilī lielākie ražošanas uzņēmumi bijuši: K. Mutenberga vējdzirnavas (Ezera ielā5), A. Petroviča dzirnavas un elektrostacija (Lielajā ielā 27) un J. Ozola vērptuve un kārstuve (Talsu ielā 13). No mazākajiem uzņēmumiem, kas darbojās ar mehānisko dzinējspēku, vai arī, neatkarīgi no dzinējspēka, nodarbināja vairāk par 5 strādniekiem, Valdemārpilī bija 8, kas kopā nodarbināja 21 cilvēku, no kuriem 10 bija algotie strādnieki, no tiem 4 uzņēmumos strādāja tikai viens cilvēks - pats īpašnieks. Otras grupas uzņēmumi, kas darbojās bez mehāniskā dzinējspēka, vai arī nodarbināja līdz 4 strādniekiem, Valdemārpilī bija 71, kas nodarbināja 81 cilvēku, no kuriem tikai 8 bija algoties strādnieki, pārējie - paši īpašnieki un viņu ģimenes locekli. Tādejādi var secināt, ka vairums šo ražošanas uzņēmumu faktiski bijuši vienkāršas amatnieku - galdnieku, kalēju, kurpnieku, drēbnieku un tamlīdzīgas - darbnīcas.

 

Bez ražošanas uzņēmumiem Valdemārpilī bijis attīstīts ari pakalpojumu tīkls. 1935. gadā pilsētā bijušas 21 sīkpreču tirgotava, 4 gaļas skārņi, 2 maiznīcas, 6 alus pārdotavas, l degvīna veikals un l vīna pagrabs. Darbojušās 5 frizētavas, 2 viesnīcas, 1 veļas mazgātava, l laikrakstu kiosks, kā arī 2 autotransporta uzņēmumi un viens taksometra pakalpojumu un auto izīrēšanas uzņēmums.

Medicīnas pakalpojumus sniedza divi ārsti - V. Kažmers un D Fains, kā arī divi zobārsti: V. Streģe un E. Blūma.

Par iedzīvotāju kultūras dzīvi gādāja pašvaldības bibliotēka ar 5304 sējumiem, kā arī A. Kundziņa privātā bibliotēka ar 700 sējumiem. Skolotājas M. Ulbergas vadībā darbojās dziedāšanas biedrība ,,Akords". Pamatskolā darbojās Valdemārpils 811. mazpulks ar 25 dalībniekiem, ko vadīja skolas pārzinis A. Tīls un skolotājs F. Sūniņš.

1924. gadā tika dibināta Sasmakas un apkārtnes krājaizdevu sabiedrība, tomēr tās finansiālais stāvoklis nebija īp[aši veiksmīgs: 1935. gadā tās bilance bija tikai Ls 1129, biedru skaits - 43

Rosīgi darbojas Valdemārpils un Arlavas apvienota Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, par ugunsdrošību gādāja arī viens skursteņslauķis.

20-to gadu beigās tika veikta Valdemārpils attīstības plānošana, sadalot pilsētas teritorijas brīvās zemes apbūves gabalos un nospraužot jaunas ielas. Apbūves gabals bija paredzēts arī jaunas skolas celtniecībai jo līdzšinējās telpas Lielajā ielā 26 bija kļuvuša nepiemērotas, tomēr niecīgā budžeta dēļ pašvaldībai nebija iespējama ne skolas, ne kādu citu, pilsētai nepieciešamu, ēku celtniecība.


Valdemārpils plāns