Kultūra

VALDEMĀRPILS KULTŪRAS NAMA PAŠDARBNIEKU KOLEKTĪVI

Jauktais koris ,,Akords,, Diriģente Ilze Vandzberga, kormeistars Mārtiņš Veidemanis. Koris aktīvi un radoši darbojas jau no 1925.gada. Patreiz korī dzied 40 dalībnieki.Kolektīvs veiksmīgi piedalās rajona koru skatēs, kā arī Kurzemes novada Dziesmu svētkos.

Vidējās paaudzes deju kolektīvs "Krišjānis". Vadītāja Liene Dzene.Kolektīvs aktīvi piedalās pašu mājas un rajona rīkotajos pasākumos.

Sieviešu vokālais ansamblis "Kaprīze", vadītāja Igrīda Gulbe. Ansambļa sastāvā ir 14 dziedātājas, tas aktīvi darbojas visos kultūras nama rīkotajos pasākumos, kā arī, ar savām dziesmām kuplina svinīgās laulību ceremonijas pilsētas domē.

Pensionāru ansamblis, vadītātāja Lidija Lauss. Jauktais pensionāru ansamblis ir pielīdzināms mazam korim, jo dziedātgribētāju netrūkst. Ansambļa sastāvā ir 17 dziedātāju, kuri katru svētdienu kāpj baznīcas balkonā, lai padarītu Dievkalpojumus spilgtākus un sirsnīgākus ar garīgajām dziesmām, piedalās Valdemārpils kultūras notikumos.

Dramatiskais kolektīvs. Vadītāja Elita Rumba. Kolektīvs ir izveidojies tikai 2006. gada pavasarī, taču sevi veiksmīgi ir pierādījis ar Jāņu uzvedumu "Skroderdienas Dupurkalnā"

Bērnu popgrupa. Vadītāja Ilze Dimza.

Latvijas valsts vienaudze

Nu jau lielā Latvijas gadadiena ir pie pašām namdurvīm. Visu gadu par to ir runāts, domāts un strādāts. 90 gadi- tas ir daudz vai maz valstij? Lai mazliet tuvāk noskaidrotu šo jautājumu, tad mūsu valsts 90 gadus pielīdzināšu cilvēka 90 gadiem.

Vienā gadā ar Latvijas valsti ir dzimusi valdemārpilniece Milda Emīlija Bunkevica. Mildas tantes sagurums neļauj mums tikties abām vaigu vaigā. Tāpēc saruna man norit ar Indru Slobodjani, kura vairākus gadus rūpējas par savu tanti .

Mazā Milda piedzimst 1918. gadā, 30 jūnijā Ārlavas pagasta „Bunkās”. Mājās jau viņu sagaidīja piecas māsas un viens brālis. Mildai gan neizdevās palikt pastarītei, jo vēlāk, krietnajam bērnu pulciņam, pievienojas vēl viens brālītis. Skolas gaitas aizritēja Valdemārpilī, bet vēlāk Milda pabeidz Talsu mājturības skolu, kurā apguva mājsaimniecību, zivsaimniecību, putnkopību, laukkopību, aušanu, izšūšanu un citus dzīvē nepieciešamos amatus.

Bet tad, kā jau daudzu latviešu dzīvē, notika neizskaidrojamais, un prātam neaptveramais. Tā kā Mildas tantes tēvs skaitījās budzis, tad arī viņu ceļš bija nobruģēts uz Sibīriju.! 1949.gadā Milda nokļūst Omskas apgabalā, kur smags darbs viņu sagaida špalu rūpnīcā. Pēc deviņiem nodzīvotiem un nostrādātiem gadiem, Milda atgriežas dzimtenē, taču mājā jau iedzīvojušies svešinieki un lielajā saimes kūtī izmitinātas kolhoza govis. Labi, ka palaimējās apmesties kaimiņu mājās un iestāties kolhozā strādāt. Necik tālu jau no tēva mājām nenācās aiziet, jo Mildas darbavieta bija pašas tēva bijušajā kūtī. Vēlāk slaucējas no viņu mājām aiziet, un ģimenei ir atkal iespēja atgriezties savās „Bunkās ”. Tā arī viss mūžs ir nostrādāts par slaucēju.

1982. gadā Mildas tantes veselība vairs neļauj tai palikt tikai divatā ar brāli lielajā mājā, tāpēc visi pieņem lēmumu pārvākties uz Valdemārpili. Kopīgiem spēkiem tiek uzcelta māja, kura atrodas blakus Indras mājai, un tur Mildas tante vada savas vecumdienas vēl tagad. Tikai nedaudz uz priekšu pa Ambrakas ielu dzīvo Mildas tantes māsa- Emma Liepiņa, kuru visi mīļi sauc par Liepiņtanti vai Zetiņtanti. Tikai viņām abām, no visas kuplās saimes, ir atļauts piedzīvot šodienas brīnumu, aicinājumu un vilinājumu. Dod, Dieviņ abām stiprajām sievietēm veselību, spēku un izturību,jo Mildas tantei vēl daudziem jāiemāca gatavot savus unikālos smilšu cepumus, plātsmaizi un saldos ēdienus, par kuriem sajūsmā bija ne tikai visi radu, bet arī kaimiņu bērni.

Piedzimt vienā gadā ar savu valsti un godam nodzīvot mūžu! Tāda ir Mildas Emīlijas Bunkevicas lielā dzīves balva.

Paldies par palīdzību šī raksta tapšanā Indrai Slobodjanei.

Kā divi dramatiskie kolektīvi vasaru stiepa garāku

Šogad vasaras bija tā pamazāk, un te jau ne īpaši aicināts, ne lūgts rudens ar visiem saviem labumiem ir klāt. Pat vēl sliktāk, rudens skaistums arī iet uz beigām- paliek aizvien vēsāks, tumšāks, drēgnāks, slapjāks utt. Tā kādu vakaru mūsu dramatiskais kolektīvs nolēma šai lietai pielikt punktu, un stiept to vasaru garāku. Tā kā tas nav vienkāršs process, un pašu spēki var izrādīties par īsiem, tad talkā tika aicināts Laidzes amatierteātris. Ne mirkli nešauboties, kaimiņu kolektīvs piekrita trakajai idejai un process varēja sākties.

Lai pagarinātu vasaru, vajadzīga zeme, kur ir mūžīga vasara, palmas, ziedi, augļi, attiecīgs apģērbs un, protams, - siltums. Nu, kur gan citur latvietis var atrast siltumu, ja ne pirtī? Tāpēc vietas izvēlē šaubu nebija. Tālāk tika piemeklēta saulaina zeme, no kuras aizņemties stilu. Pirmais, kas visiem iešāvās prātā bija Havaju salu vilinājums. Kad jau stils tika atrasts, tad aksesuāri, kas paspilgtina šo izvēli, tika piemeklēti ātri. Svārciņi, ziedu virtenes, palmas, lukturīši, augļi, kokteiļi, mūzika- viss tika veidots pilnīgi havajiešu stilā! Mūsu aktieri darbojās vairākas dienas, lai ievestu Havaju salas mūsu pirtī.

Arī Laidzes aktieri, uzķēruši domu, bija saģērbušies Havaju stilam atbilstoši. Līdzi paņemtajos aksesuāros, dāvanas, ēdienos un dzērienos bija jaušama saule, jūra, siltums.

Un tā nu veselu nakti ar dziesmām, dejām un visādām trakām izrīcībām tika stiepta vasara garumā. Ticiet, vai neticiet, bet mums tas izdevās! Un abi amatierteātri vēl ilgi atcerēsies saulaino vasaras nakti 31. oktobrī. Par to īpaši lielu paldies gribu pateikt abu kolektīvu vadītājām Sigitai Līdakai un Elitai Rumbai!

Sakopts pagasts - dāvana Latvijai

Šogad Latvijas valsts mūžības kokā iegriežas 90 gadu gredzens. Šādos notikumos gribas pasniegt gaviļniecei īpašu dāvanu, taču aizķeršanās rodas pie jautājuma, ko tad var uzdāvināt valstij? Ne ziedus, ne dāvanu nav tā īsti kam pasniegt! Jūs sakiet, ka sakopta pilsēta arī ir ziedi un dāvana Latvijai? Bet kādai ir jābūt sakoptai pilsētai, lai to nav kauns pasniegt? Lūk, ar šo jautājumu dodos pilsētas ielās pie ļaudīm un uzklausu viņu domas.

Pirmo sastopu sētnieci Andu. Viņa, protams, uzskata, ka galvenais, lai vizuāli pilsēta izskatītos glīta, tīra un sakopta. Taču sarunas beigās, viņa man izstāsta gabaliņu iz dzīves, kuru tiešām var uzdāvināt Latvijai. Anda: „Kad notika jaunās bibliotēkas ēkas atklāšana, tās priekšplānā tika stādīta liepiņa. Kā jau tas svētkos pienākas, ar skaistu žestu ministra kungs to iedēsta, un darbs it kā ir padarīts. Taču īstā rūpe sākas tikai pēc tam. Nākamā diena ir brīvdiena, bet vīrs, kurš šo liepiņu bija izracis, atvedis un gandrīz ministra vietā jau iestādījis, dodas šurp, un noraizējies apprasās, vai tad stādiņu kāds aplej ar. Pie tādas īstas skaidrības nenonācis, pats ņem spaiņus rokā, un padzirdina savu lolojumu. Pēc dažām dienām, nāk bibliotekāres, apstājas pie liepiņas, un noraizējušās jautā, vai tik viņa nenokaltīs, nebija taču pie stādīšanas aplieta. Un tūlīt jau liepiņa saņem veldzes spaini no savām ēkas „kaimiņienēm”. Šis ir stāsts par attieksmi, jo ārēji varbūt mazliet parupjš un dusmīgs vīrs var būt noraizējies par vienkāršu liepiņu.” Var ja būt, ka liepu pilsētas iedzīvotājiem , nav vienaldzīgs nevienas liepiņas liktenis.

Varbūt tā ir mazliet nobīde no tēmas, bet man šķiet, ka tā ir brīnišķīga dāvana! Sakopta pilsēta viennozīmīgi sākas no cilvēku attieksmes.

Nākamo sastopu pirmklasnieci Kati. Jau pa gabalu redzu, ka te saruna būs auglīga. Tāpēc droši izsaku savu jautājumu. Kate: „ Ēeeeee, mmm......Nu kā, vai tad tu nezini?(šajā vietā mazliet nokaunos par savu nekompetenci dotajā jautājumā) Galvenais lai bērniem viss būtu! Rotaļu laukumu vajadzētu daudz lielāku, jā, to noteikti! Un visus huligānus vajag aizdzīt prom, vai arī ielikt cietumā. Jā, nu ko vēl? Ā, puķes vajaga sastādīt visur. Kur ir kāds nesmukums, tur jāaizstāda puķes priekšā, lai neredz. Un karuseļus vajag salikt, bet lai var vizināties par brīvu. Tu zināji, ka es nekad papīrus zemē nemetu? Es visus sabāžu somā. Kādreiz aizmirstās mājās izņemt, un tad tā drusku sakrājas. Ja mamma uzķer ,tad ir rājiens, bet kur tad lai es tos saldējuma papīrus metu? Zemē taču nedrīkst, vai ne? A tu met papīrus zemē? ” Mana lielākā laime ir tā, ka es saldējumu neēdu, tāpēc Kates acīs palieku kā pozitīvs tēls.

Gribot, negribot, bet saruna ar Kati atkal nonāk pie attieksmes. Astoņgadīga bērna attieksme pret zemē nomestu papīru. Arī Kates domas es lieku savā dāvanu grozā, un dodos tālāk.

Īstajā laikā un īstajā vietā satieku domes priekšsēdētāju Andri Grīnbergu. Viņš saka: ”Galvenais ir pilsētas koptēls. Katrs iestāžu vadītājs domā par savas darbavietas izskatu. Prieks man ir par tiem privātīpašniekiem, kuri savas mājas apkārtnes kopj, apravē un appļauj. Diemžēl ir tādi, kuri to nevar paveikt pat pēc vairākiem pašvaldības policista uzaicinājumiem. Visā visumā mēs ejam uz sakoptību, un par to liecina lielās pārmaiņas, ko piedzīvojusi pilsēta. Aizvien papildinām esošos apstādījumus, veidojam jaunus, uzstādām norādes, bruģējam, asfaltējam utt. Sakopta pilsēta-tas ir viens liels kopdarbs.”

Gatavojot dāvanu Latvijai, varbūt vajadzētu sākt ar mazumiņu-nomazgāt rokas, noslaucīties tīrā dvielī un padot kaimiņam dievpalīgu. Varbūt uzsmaidīt svešiniekam, un palīdzēt sirmgalvim pāriet ceļu. Bet varbūt izraut tās trīs nātres savas mājas žogmalā, un atlikušo dienu atturēties no valdības lamāšanas, bet vakarā palasīt bērniem latviešu tautas pasakas. Bet, ja nu dāvana ir tā, ka mēs neesam aizbraukuši uz Īriju laimi meklēt, bet Jāņos, novijuši ziedu vainagu, sienam ķimeņu sieru. Un novembra beigās iededzam svecītes senču kapsētā.

No tā visa veidojas sakopta vide. Un no sakoptas vides veidojas sakopta pilsēta. Nevajag jau daudz, tikai lai katrs to mazumiņu, un kopā jau iznāk viens liels un svētīgs lielums. Un to, mēs droši varam pasniegt Latvijai! Daudz laimes dzimšanas dienā.

Rakstu autore: Antra Riekstiņa